Divas interesantas fabulas. Par skorpionu, vardi un zebrām

Fabula #1. Par zebrām




Šis ir mans tulkojums no psiholoģijas profesora, un klīniskā psihologa Jordan Peterson stāsta no šova JRE #958. Ja slinkums lasīt, var noklausīties zemāk uzrakstīto šajā 5 minūšu sarunā.

Turpmākā būs saruna starp profesoru Jordan Peterson (Peterson) un intervētāju Joe Rogan (JR).

JR: "Universal basic income. Jeb garantēta minimālā alga ir ideja, kas ar vien vairāk tiek piesaukta. It īpaši tagad dēļ automatizācijas. Dot visiem nelielu garantēto algu, nelielu daudzumu ar naudu ik mēnesi ar kuru pietiktu pamata vajadzībām. Ko tu par to domā?"

Peterson: "Grūti teikt. Ko lai cilvēki dara ar brīvo laiku? Kas IR brīvais laiks? Sēdēt un nedarīt neko, kā cilvēki, kuri bieži atvaļinās? Viņi sēž uz vietas, saslimst ar hroniskām muguras kaitēm - un pēkšņi ir atkarīgi no opiātiem. Protams, ne visi - bet tas bieži notiek!"

JR: "Jā, varbūt... bet tie ir ekstrēmi gadījumi. Kad cilvēkam ir apmierinātas pamata vajadzības - kā ēdiens un pajumte - tie var darīt lietas kurās viņiem patiešām patīk! Jo tas darbs, kurā viņi strādāja un kuru ienīda vairs neeksistē! Un nevienam tas vairs nav jādara. Tā būtu pilnīga revolūcija civilizācijas struktūrā. Viss būtu automatizēts. Vai tad tas nevarētu būt risinājums - dot garantēto minimālo algu visiem? Tad katrs varētu darīt tādas radošās lietas, kādas vien vēlētos!"

Peterson: "Ir daudzi cilvēki, kuri ir radoši. Tas nozīmē, ka viena no pieciem pamata personības dimensijām ("atvērtība") tiem ir ļoti augsta. Šie cilvēki darīs radošas lietas tik un tā. Bet ir ļoti daudzi cilvēki, kuri nav radoši. Un es nezinu, ko viņi darīs, jo tās nebūs radošas lietas."

JR: "Kāpēc cilvēki ir radoši un ne-radoši? Vai tas dažos cilvēkos nekad nav bērnība iedvesmots? Vai arī šiem cilvēkiem vispār nav potenciāla būt radošiem?"

Peterson: "Nē. Diemžēl, psiholoģijas literatūra par šo tēmu ir diezgan skaidra. Personības īpašības maz mainās dzīves laikā, un tās bieži tiek mantotas. Tās protams ir dzīves laikā nedaudz modificējamas. Bet ja tu esi ļoti neradošs pēc dabas -  tev nesanāks mainīties."

Peterson, turpina: "Iemesls tam ir tāds, ka radošums nav tikai varavīksnes un gaišums. Iemesls, kādēļ eksistē neradoši cilvēki, ir tas ka radoši cilvēki bieži nomira. Viņi dara dīvainas lietas, un piesaista uzmanību no cilvēkiem no kuriem nevajadzētu piesaistīt uzmanību - kā piemēram varasiestādēm."

Radoši cilvēki ir revolucionāri. Un tirāniem nepatīk revolucionāri. Ir daudzi iemesli nebūt radošam. Pat tagad, ir grūti monetizēt radošumu. Māksliniekiem ir grūti finansiāli izdzīvot. Līdz ar to radošums ir gan svētība, gan lāsts.

Un tas iemesls, kādēļ daudzi cilvēki nav radoši.. padomāsim no evolucionārā skatpunkta.. ir tāds, ka ir daudz vieglāk nebūt aprakstītam ar spožām krāsām, kad plēsoņas parādās tuvumā.

Ir jānes kamuflāžā, kā to dara Zebras. Neliels stāsts...

Pieņemsim, ka tu esi biologs, un tu ej pētīt zebras. Tu domā, ka zebrām ir kamuflāžā, jo tām ir baltas un melnas svītras.

Nē, tā nav kamuflāža! Lauvām ir kamuflāža, jo tās ir brūnas un zeltainas kā zāle džungļos.

Tu vari redzēt zebru simts metru attālumā, jo tā ir pilnīgi melnbalta!

Līdz ar to biologam bija jāizdomā, ko tad šīs zebras dara. Jāveic pieraksti un pētījumi! Džungļos, viņš rūpīgi aplūkoja kādu zebru, un veica piezīmes uz sava piezīmjbloka.

Mirkli vēlāk, paskatoties uz augšu no savām piezīmēm, biologs apjuka. "Kura tad tā bija zebra uz kuru es tikko lūkojos?" 

Biologs vairs nevarēja atcerēties, kuru zebru tikko bija pētījis - jo tās visas viņam apkārt bija vienādas!

Tas ir tādēļ, ka zebru kamuflāžā ir pret visu pulku!

Pat šī ideja, ka kamuflāža ir pret pulku, ir tik svarīga ideja kuru uztvert! Tas, ka kamuflāža ir pret pulku ir centrāls tam, kā zebras izvairās tikt apēstas.

Līdz ar to, lai veiktu jebkādu izpēti, un fiksētu pētījumiem konkrētu zebru, biologs tai piebrauca no sava džipa. Un pielika tai nelielu sarkanu čipu ar lentīti.

Sarkanu lentīti, un čipu uz auss. Tāpat, ka govis tiek marķētas.

Un pirms tu esi paspējis no turienes tikt projām - lauva zebru ir nogalinājusi!

Jo, lauva var atpazīt to, kas izceļas ārā no pulka. Un organizēt savus mēdījumus, lai to nogalinātu.

Un tādēļ, nav daudz radošu cilvēku.

Fabula #2. Par skorpionu un vardi




Avots šim fantastiskajam latviešu tulkojumam, ir no šī bloga.

Kādā siltā vasaras dienā, kad saule jau gatavojās rietēt un nakts dzīvnieki pameta savas slēptuves, skorpions devās kārtējās medībās. Tas zināja, ka vēlas atklāt jaunus medību laukus un doties tālāk nekā līdz šim. Galvenais šķērslis medību teritorijas paplašināšanai bija upe, kurai nevarēja pārkļūt pāri, jo skorpions nemācēja peldēt.

Daudzus vakarus tas bija pavadījis, lūkojoties ūdenī un vērojot otru krastu, kurā gaida jaunas iespējas un piedzīvojumi. Skorpionā galvā griezās dažādas domas un varianti, kā pārkļūt pāri upei un nonākt jaunu iespēju zemē, jo otrā krastā zāle vienmēr šķiet zaļāka… Risinājums tika atrasts!

Šajā liktenīgajā vakarā skorpions devās uz upes krastu pa sen iestaigāto taku. Upes krasts pats par sevi ne ar ko īpašu neizcēlās – daži nelieli nokaltuši krūmi un sausa zāle. Kā katru vakaru, krastā sēdēja varde un uzmanīgi vēroja apkārtni.

Redzot, ka tai kāds tuvojas, varde jau gatavojās meklēt glābiņu ūdeni. Balss no tālienes uzsauca: „Pagaidi, mums ir jāparunā!”

Varde palūkojās uz nācēju un atpazina tajā skorpionu. Varde stingrā balsī atbildēja: „Saki, ko vēlies, bet netuvojies man.”

Skorpions zināja, ka tagad būs jāizmanto savas pārliecināšanas spējas. „Mana draudzene varde, tu zini, ka es neprotu peldēt, bet, lai es izdzīvotu, man jānokļūst otrā upes krastā, jo šeit nav ko medīt.”

Skorpions ieturēja taktisku pauzi un tad turpināja: “Tāpēc es pazemīgi lūdzu tevi, pārnest mani uz savas muguras pāri upei.”

Sākumā vardei izbrīnā iepletās acis, bet tad tā mierīgi atbildēja: „Mēs visi šeit zinām tavu slavu un baidāmies no tevis. Ja es tev atļaušu uzkāpt savā mugurā, tu man iedzelsi un es nomiršu.”

Skorpions vardes vārdos saklausīja loģiskus argumentus. Tomēr tas turpināja: „Es neesmu pašnāvnieks. Padomā, ja es tev iedzelšu, kamēr peldēsim, mēs abi noslīksim un kāda tad tam visam nozīme.”

Varde mirkli paklusēja, lai to visu apdomātu. Pēdējā laikā tai ar draugiem nav veicies un ir vientuļi, apnicis vērot upi vienai pašai. Galu galā gribas izdarīt kādam labu, nevis tikai ēst mušas. Pēc pārdomu pauzes varde atbildēja: „Es piekrītu!”.

Skorpionu šāda atbilde apmierināja, un tas tikai vēlreiz apliecināja tā pārliecināšanas spējas. Tas lēnām pietuvojās vardei, uzkāpa tai mugurā, un ceļojums uz jauniem medību laukiem varēja sākties.

Pa ceļam abi apsprieda notikumus pie upes, kā kuram ir gājis, ko katrs ir redzēju un ko saticis, un, protams, ko apēdis. Vardei šādas sarunas ļoti patika un uzlaboja garastāvokli. Tā cerēja, ka ir ieguvusi jaunu draugu.

Kad abi bija nonākuši upes vidū, varde savā mugurā pēkšņi sajuta asas sāpes.

Vardes locekļi sāka strauji sastingt, un tā kopā ar skorpionu sāka slīkt.

Viņa pēdējo reizi paskatījās uz skorpionu un skumjā balsī jautāja:

„Kāpēc tu to izdarīji?”

Skorpions mierīgā un nolemtības pilnā tonī noteica:

„Piedod, varde, es esmu skorpions, un tāda ir mana daba, es tai nespēju pretoties…”

Un tie abi noslīka.