Terencs Maliks: Sešas mūsdienu leģendārā kinorežisora mākslas filmas

Terencs Maliks (dzimis 1943. gadā) tiek minēts, ka viens no izcilākajiem mūsdienu kinorežisoriem. Pēc viņa pirmās pilna garuma filmas Badlands (1973) Terencs Maliks saņēma ļoti daudz slavas, un jau 1979. gadā, pēc 3 gadu montēšanas, iznāca viņa otrā filma.

Pēc tam gandrīz 25 gadus režisors neuzņēma nevienu darbu. 1998. gada tapa plaši atzīta un apbalvotā kara drāma "Trauslā sarkanā līnija" jeb "The Thin Red Line". Un vēlāk jau pēdējajos 10 gados vēl 3 filmas, no kurām "Dzīvības koks" jeb "The Tree Of Life" tika nominēts galvenajās Oskara balvu kategorijās. Visas sešas Malika filmas ir saņēmušas nominācijas un uzvaras prestižos kinofestivālos.


Maliks tāpat kā PSRS (alternatīvo filmu) kinorežisors Andrejs Tarkovskis, un dāņu Lars von Triers, ne tikai režisē, bet pats arī raksta scenārijus savām filmām. Maliks pirms filmu uzņemšanas studēja filozofiju. Konflikts ar pasniedzēju neļāva viņam iegūt doktora grādu filozofijā, tomēr viņš vairākus gadus lasīja lekcijas viena no pasaulē visprestižākajām augstskolām - MIT.

Malika filmās ir neskaitāmi slaveni aktieri. Jau pirms savas pirmās filmas uzņemšanas viņam bija kontakti ar Jack Nicholson. Lielajā pārtraukumā starp Malika filmām Steven Soderbergh piedāvāja Malikam uzņemt filmu par Kubas revolucionāru Che Guevara un "brīvības kaujām" Bolīvijā, bet tā arī šis projekts netika īstenots. Tomēr elementi no šīs neizveidotas filmas tika noteikti iekļauti jau pirmajā filmā pēc režisora karjeras pārtraukuma.


"The Thin Red Line" tika filmēta ar aktieriem: Sean Penn, George Clooney, John Cusack, John Travolta un daudzām citam redzētām sejām, kurām bija lemts mirt šajā kara drāmā. Bred Pitt bija galvenajā lomā viņā filmā Dzīvības koks. Malika pēdējajā filmā ir aktieri Bens Afleks un manuprāt šausmīgi slepkavnieciskais (vienmēr atcerēšos dēļ brāļu Koenu gabala "Sirmgalvjiem nav vietas") Javier Bardem mācītāja lomā, tāpat kā tikko no James Bond "Quantum of Solace" filmas iznākusī šarmantā ukraiņu-franču aktrise Olga Kurylenko.

Slaveni aktieri nefilmējas Malika filmās dēļ honorāra. Es minu šos neskaitāmos vārdus, lai parādītu, ka Maliks ir mākslas filmu autors Amerikā, un varētu ciniski izteikties, ka slaveni aktieri ir gatavi steigties piedalīties viņa darbos, jo tajos redz ko vairāk nekā kases grāvēju filmās - iespēju pierādīt sevi mākslinieciski, un nevis tikai kā smuku seju.


Šajos īsajos filmu aprakstos es salīdzināšu Maliku ar jau pieminētajiem Tarkovski un von Trieru, tāpat kā slaveno 50-70to gadu zviedru kinorežisoru Bergmanu. Lai gan daži no viņiem pieder citam laika periodam vai citādākai dzīves filozofijai - ir iespējams vilkt paralēles. Visiem šiem režisoriem filma ir mēdijs lielai vīzijai, garīgam pasaules redzējumam, eksistenciāliem meklējumiem. Varētu augstprātīgi teikt: "Ir režisori kuri uzņem filmas, un ir tie kuri uzņem mākslu."



Badlands



Pirmā autorfilma nebija Malika pirmais darbs kinorežijā, jau iepriekš viņš bija piedalījies kā scenārija autors citiem slaveniem darbiem. Filmas darbība norisinās 20-30ajos gados Amerikā un tās notikumu attīstība ir tik pārsteidzoša un unikāla, ka ir patiešam iespējama tikai šajos gados un šajā valstī. Badlands aizsāk režisora vienu no galvenajiem motīviem filmās: laiks. Jeb precīzāk varbūt "laimes" ierobežotais laiks, vai arī paša cilvēka mirstīgums. Jau iekš Badlands, Maliks paceļas sirreāli it kā pāri nāvei un dzīvei; realizē filmas varoņu atspoguļojumu išķietami nemirstīgās ainās.


Badlands izpelnījās gan kritiķu, gan auditorijas visaptverošu slavu. Jo ar savu saspringti viltīgo scenāriju (kuram nākamo soli uzminēt ir neiespējami) aizrāva gan parasto skatīju, gan pārliecināja kritiķus un filmu pazinējus. Tā ir krimināli romantiska drāma.

Days in Heaven



Par pirmajām divām Malika filmām es vēlētos atzīmēt, ka tajās abas svarīgs ir Noziegums-Sods motīvs - "soda neizbēgamība". Šīs motīvs ir gandrīz neesošs, vai nemanāms Malika vēlākajās filmās. Bet tāpat kā iekš Badlands, "Days in Heavaen" grib šķietami paziņot par kādu "morālu" likumu (bet tas nekad netiek darīts augstprātīgi, neiecietīgi vai paštaisni - šis motīvs ir vairāk, es minētu, režisora dzīves pārliecības atspoguļojumus 1970tajos gados).



Pašas filmas uzņemšana ļoti atšķīrās no Badlands. Maliks pats nevarēja  pārraudzīt visus uzņemšanas brīžus un tādēļ bija ļoti īss laiks, lai visu filmu uzņemtu un ieliktos 3 milj. budžetā (kas knapi tika atpelnīts). Pēc filmas uzņemšanas režisoram vajadzēja 3 gadus (!), lai to samontētu, un tikai pēc papildus teicēja ("narrator") ieviešanas, varēja savilkt filmu jēgpilnā vienībā.



"Days in Heaven" neizpelnījās salīdzinošu slavu un tika piesardzīgi vērtēts, bet gadiem ejot filma sevi ir nostiprinājusi, kā stabilu vērtību un tika iekļauta ASV kongresa audiovizuālajā bibliotēkā nākošajām paaudzēm dēļ neaizmirstamā ainu skaistuma. Kā augstāk minēju, šīs filmas tematika daudz sliecas saistība ar noziegumu un sodu līdzīgi kā Badlands - filmām ir šajā apsēktā vienota struktūra.


Tarkovskis savās filmās nekad nelika kadrā ūdeni, bez atbilstošas uguns nākošajā kadrā vai mazliet vēlāk. Šis īpatnējais, iespējams arhetipiskais, režisoru mākslinieciskais piegājiens/metode daudz tiek izmantota Malika darbos. It īpaši viņš mīl zemūdens skatus. Badlands tas nebija akcentēts, bet kopš Days in Heaven nav neviena Malika filma bez vairākiem skatiem no baseiniem, upēm vai ezeriem - redzot aktierus ienirstam un iznirtam visīpatnējākās ķermeņa pozās. Tāpat arī sveces - uguns, dzīvnieki un reliģiski motīvi ir jau vairāk redzami - bet pilnībā izpaudīsies tikai nākošajās filmās pēc 25 gadu pauzes.




Vienots motīvs pilnīgi visās Malika filmās ir mīlestība un laiks. Maliks neredz "happy ending", viņš ir reālists, viņš mīl savas filmās parādīt un loģiski noslēgt katru mīlestības stāstu - viņam ir nedrošības, trausluma punkti; apsēstības punkti; piesātinājums un dramatisks nobeigums. Liekas, Maliks vēlas parādīt dzīves loģisko nobeigumu: šķiršanos vai nāvi. Bet to darot viņš nevienu sekundu nebaida skatītāju vai noniecina dzīvi - viņš tieši parāda kā mīlēt tagadni un izprast lietu izzušanu.

The Thin Red Line



Es šajos filmu aprakstos tīšāmi nedodu pašu filmu saturu, jo tas sabojātu skatītāja prātu, un neiedvesmotu pašam atklāt filmu scenārijus. "Trauslā sarkanā līnija" bija vienīgā no Malika filmām, kuru likās es atcerējos kaut kad bērnības skatoties pa televizoru. Tā saņēma neskaitāmas balvas un šķietami iezīmēja Maliku kā "visionary", jo viņš nebija uzņēmis ne filmu divus dučus gadu, turpretī ar tās aktieru ansambli ir grūti konkurēt prestižā un spējās.


Gan "The Thin Red Line", gan nākošajai filmai "New world" ir neizbēgamā ļaunuma sajūta. Abas pat varētu nosaukt par kara drāmām (lai gan protams "New world" daudz mazāk) ar nelielu romantiku. "The Thin Red Line" negrib atdod Malika mīlestības tēmu un turas pie tās ar visu spēku - bet to ir ļoti grūti izdarīt, jo visa filmas darbība ir tālu prom no dzimtenes, karavīri ir vieni, un pretim ir tikai ienaidnieks. Bet Malikam tas izdodas, t.i., realizēt mīlestības laika dramatiku pat attālināti pāriem nesatiekoties.


Šī ir smaga kara filma un tāpat kā "Viss mierīgi rietumu frontē" un "Catch 22" parādā kara bezjēdzību, nežēlību, un šausmas. Bet nekad nepazūd kontemplatīvais, filozofiskais stāstījums.


Karavīri paceļas pāri laikam un savām dzīvībām uz mirkļiem pirms viņi tās zaudē - tā parādot skatītajam robežu starp esošo un augstāk esošo (transcendentālo).


Man īpatnēji likās pašās filmas beigās mazā lomiņa, kura tika iedota Klūnijam. Terencs Maliks ir slavens ar savu filmu griešanu, un no šīs konkrētas kara filmas izgrieza neskaitāmu slavenu aktieru veselus tēlus, jo tie nelikās patiesi viņa stāstam. Tāpat daudzas viņa filmas tika izlaistas vairākos garumos, un tieši ar "Extended directors cut" man nācās ņemties nākošajā darbā "New world".

New world



Šo filmu man likās es skatījos trīs dienas universitātē starp lekcijām. Es nevarēju sevi piespiest to skatīties, jo likās katrs kadrs ir kā klišeja un mēģina man iemācīt kādu smagu morālu tēzi - bet es nevarēju vēl vairāk kļūdīties. Filmas scenārijam ir tā pati inteliģentā neparedzamība, kas autora pirmajā filmā Badlands.

Filma ir balstīta uz mīlestības laika dramatiku, kā neviena cita viņa filma iepriekš. Vēlāk pēdējajā filmā "To The Wonder"  šī tēma kulminēsies un kļūs seksuālāka (kā ciniski ir dzirdēts: kinorežisoru filmas ar vecumu kļūst ar vien vairāk pilnas ar jaunām skaistam sievietēm (piemērs itāļu Antonionīnī pedējā īsfilma) - ar prieku jāatzīst, ka Maliks vēl ir vēra ņemams, lai gan drīz būs 70).


"Jaunā pasaule" ir filma par koloniālismu. Pēc nāves daudz atzītais amerikāņu kinokritiķis Rodžers Egberts ir izteicies par visām Malika filmām, un jāpiemin ka viņa atsauksme par "To The Wonder" ir pēdēja kuru viņš uzrakstīja pirms savas nāves piešķirot 3.5 no 4 zvaigznēm - bet līdz tam tiksim. Rodžers Egberts par "Jaunā pasaule" ir savā atsauksmē rakstījis pārfrāzējot "Maliks atsakās zināt katrā filmas brīdī vairāk, nekā būtu patiesi".


Tas ir jāsaprot, ka mēs zinām (no pasaules vēstures), kā beidzās koloniālisms. Mēs zinām, ka indiāņi tika sakauti un nomira no slimībām. Mēs zinām traģiku, un šausmas, kas neizbēgami tika radītas no civilizāciju sadursmes - "indiāņi" pret rietumu "apgaismoto" pasauli. Man bija sāpīgi skatītes kadros, kuros jau es zināju, ka visi indiāņi nomirs, bet baltie valdīs - bet šeit es pieļāvu kļūdu. Malika vīzija bija daudz plašāka. Filmas vidū viss pārvērtās, un no iepriekš šķitušajām klišejām vairs nekā nebija. Pēkšņi es sapratu, ka tā nav tikai filma par koloniālismu un dramatisku mīlestību starp indiānieti un baltādaino.


Katrā kadrā tomēr ir jāpiemin, ka visās filmās Malikam visraksturīgākā spēja ir no aktieriem izspiest tīru cilvēcisku emocionalitāti. Ir redzamas aktieru sejās sāpes, mokas, ciešanas, un pestīšana. Redzēt Malika darbu skaistumu var tikai atsakoties no laimīgam beigām un uztvert pēc manām domām viņa filmu galveno motīvu - laiks. Par to ka laiks dziedē visas brūces, un tas ar laiku izbeidz visu labo.


"New world" ir īpatnēja ar to ka tā mēģina parādīt koloniālismu cik vien autentiski var. Maliks un viņa "production crew" investēja milzīgus līdzekļus, lai filmētu autentiskās vietās, izmantotu autentiskus tērpus un pat kultūraugus. Viss filmas romantiskais stāsts ir balstīts uz faktiskiem notikumiem pasaules vēsturē, un indiāņu meitene tika meklēta pēc visiespējamākās līdzības.

The Tree Of Life



Šajā un pēdējajā Malika filmā tiek izmantots stāstnieciskais rīks ko pirmo reizi redzēju filmā Memento - nelinearitāti. Nesakot neko pa daudz priekšā, autoram patīk parādīt filmas "pēdējās" 30 minūtes, kā filmas pirmās 30 minūtes, un tā mēs nekad neieraugām beigas. Un tieši šis (it īpaši) stāstos par mīlestību ir manuprāt vistīrākais laika motīva izmantojums - parādīt beigas pirms sākuma. Kā vēl tiešāk var pateikt, ka "happy ending" nav sakara ar reālo lietu kārtību? Bet tieši pretējais ir jānoved līdz loģiskajam noslēgumam - traģēdijai un mieram.


"The Tree Of Life" galvenajā lomā ir Breds Pits, un šī ir pirmā un pedējā Malika filma kuru noskatījos no šīm visām pēdējajās dienās. Šajā filmā Maliks runā par cita veida mīlestību: starp tēvu un dēlu, māti un dēlu un starp brāļiem. "The Tree Of Life" tāpat kā "The Thin Red Line" manuprāt izpelnījas vislielāko atzinību tieši dēļ atšķirīgās mīlestības formas. Abās šajās filmas ne starp sievu (meiteni) un vīru (puisi). Šeit vairāk starp vecākiem un bērniem, bet kara filmā mīlestību starp karavīriem un atmiņām par viņu draudzenēm.


Filma, ja ne unikāla, tad ārkārtīgi īpatnēja ar to ka tajā tiek atspoguļota visas pasaules radīšana. Un es to nedomāju pārnestā nozīme. Filmā ir analogs lielajam sprādzienam, galaktikām, planētam. Pat dinozauri ir šajā filmā, un ūdens skati ar pirmatnējiem augiem un dzīvniekiem. Un viss tas tiek saliedēts vienotā vīzijā par stāstu par kādu 20to gadu amerikāņu ģimeni un attiecībām starp tēvu un dēliem, un māti un dēliem.


Maliks neredz šo vai kādu citu filmu kā stāsta līdzekli, viņš redz filmu kā atspoguļojumu visai savai pasaules vīzijai ar visplašāko skatījumu. Jau pieminētie Tarkovskis un Bergmans darīja tieši to pašu. Visās šo trīs autoru filmas ir svarīgs Dievs. Katra varoņa spēja ticēt, bailes par ticību, bailes no dieva, bailes no sevis.

Dievs un garīgā izaugsme un potenciāls varoņos atkal itkā izceļ filmu no tagadnes, un tu ieraugi bezgalīgo un mūžīgo. "Kad tu skaties bezdibenī, bezdibenis lūkojas tev pretim" (F. Nīče) Varētu pat apgalvot, ka Maliks mums mēģina, kā mācītājs norādīt ceļu uz Dievu (tieši tāpat kā Bergamans un Tarkovskis), bet varbūt es šeit eju par tālu - šī ir mana interpretācija. Tātad: mīlestība laikā, ūdens un uguns (bet īpaši zemūdens skati), dzīvnieki, debesis un ritmisks plūdums ir tās tēmas, kas raksturo Terenca Malika mākslasfilmas.



Attēlojumā starp vecāku un bērnu mīlestību tiek parādīts stingrs, disciplinēts, labi izglītots vīrietis, kas ir bargs, bet taisns pret saviem dēliem. Ir redzams tas strādīgums, cieņa un 20-30gadu patiesais "Amerikāņu sapnis" Breda Pita tēlotā varoņa acīs. Un tāpat filmā ir kadri arī no  nākotnes, kur dēls jau izaudzis atskatās uz savu dzīvi. Filmā ir maksimāla laika nelinearitāti, it īpaši ar 30 minūtēm filmas vidu par pasaules rašanu. Bet nobeigums ir visizdevušākais, jo kā Memento saliek kopā visas pužļa daļas, un tu pēkšņi esi apžilbināts ar sistēmas pabeigtības skaistumu.

To The Wonder




Šī, pēdējā līdz šīm izlaistā, Malika filma ir pavisam citādāka nekā "Dzīvības koks". Tai ir citi mērķi - vairs nav nepieciešams rādīt dinozaurus. Šoreiz patiešam tiek stāstīts konkrēts stāsts - bet ar visiem tiem rīkiem itkā tā būtu vīzija nevis stāsts (šeit arī ir šīs filmas kritiķu pamat-argumenti: kritiķi saka "itkā stāsts, bet tomēr ne-stāsts, jo viss ir improvizācija").

"To The Wonder" tāpat kā "New world" ir tīrs mīlas-stāsts. Filma ir uzņemta absolūtā eksperimentālā gaisotnē. Aktieriem nav dialoga - viņi improvizē. Aktieri Bens Afleks, Olga Kurlyenkova un Javier Bardems visi ir izcili savās lomās, un tikai dažas frāzes visā filmā viņiem ir dotas - filma ir cilvēku kustības, žesti un mīmika.


Nav dota dialoga, nav pat dota īsta scenārija. Man ir jācitē augstāk minētais Rodžers Egberts sakot (pārfrāzējot) "Filma ir tik dziļa skatītāju priekša tīrajā emocionalitātē un tās visaptverošajā vīzijā, ka tās autors stāv kā kails viņu priekša". Augstāk minētais ir pilnīgs pretstats "New World" kurš ir patiesība "identisks" (šeit lietots ļoti vāji) stāts šīm, bet tikai "New World" katrs teikums ir iedomāts iepriekš, turpretī šajā filma ir pilnīga improvizācija par to pašu tēmu, bet ne tikai vairs 17 gs. bet gan 21. gadsimtā.


Filma nav kā stāsts, filma ir tikai ainas, kurās tu atceries to un šo seju un aktieri. Un to vai viņi vispār runāja. Izņemot Tarkovska "Spogulis" un Bergmana "Persona" es nespēju atmiņa atsaukt līdzvērtīgu eksperimentālu rotaļīgumu un iedrošināšanos mēģināt aiz vārdiem atrast tīru kino, ar neaizmirstamiem skatiem un sejas vaibstiem, mīmiku, un žestiem.

Izmantojot visus augstāk minētos līdzekļus kā ūdeni, dabu, zvērus, un cilvēku saikni starp šiem. Galveno varoņu emocionalitāte ir tik dziļa un klātesoša, ka tā pat padara filmā vārdus nevajadzīgus. Pietiek tikai ar katra aktiera veikumu, režisoru un kinematogrāfa skatu izjūtu un ritmu, lai izveidotu vēstījumu bez jebkāda konkrēta stāsta.


Šī pēdēja un "The Tree Of Life" ir man vismīļākās no Malika filmām, jo viņam beidzot ir brīvība uzņemt ko viņš vēlas ar pasaulē labākajiem aktieriem - var redzēt, ka tiek sasniegts viņa filozofiskās domas loģiskais noslēgums.

Vispieejamākā no viņā filmām, kam nebaida vecas filmas, ir Badlands - patiešam nenožēlosiet, jo scenārijs ir neatkārtojams un pilns ar uzdrošināšanos un humoru. Bet no jaunajām filmām ir kara drāma "Trauslā sarkanā līnija", kura jūs padarīs par tūlītējiem Malika cienītajiem, ja vien spēsiet izturēt līdz filmas galam un pieņemt sirdij smagās (viņa dotās) atziņās.


Lai gan pieminēt pieminēju, līdz ko noskatīšos attiecīgos gabalus vēl vienu reizi, būs raksts arī par Andreju Tarkovski un Ingmāru Bergmanu. Šie divi 60-70 gadu filmu autori, pēc manām domām ietekmēja mūsdienu filmu, un tai skaita Maliku ar inovācijām. Viņu tvērums nebūt nebija mazāks kā Malikam, bet dotie tehniskie resursi gan bija daudz mazāki, lai radītu brīnumu.